Hemoroīdi ir taisnās zarnas iekaisuma slimība, kuras laikā paplašinās iekšējie taisnās zarnas vēnu mezgli; dažos gadījumos iekaisušie mezgli var prolapsēt uz āru; rodas arī kombinētas hemoroīdu formas.
Kā izpaužas hemoroīdi?
Bieži iekaisuma procesus pavada asinsizplūdumi no paplašinātiem vēnu mezgliem. Ar šo slimību pacienti var sajust smagumu, dedzināšanu un niezi tūpļa rajonā un sāpes zarnu kustības laikā.
Hemoroīdi ir ļoti izplatīta taisnās zarnas patoloģija, kas skar gan vīriešus, gan sievietes. Šai slimībai raksturīga pakāpeniska progresēšana; ja nav savlaicīgu terapeitisko pasākumu, pacientam var būt nepieciešama neatliekamā palīdzība. Statistika liecina, ka vienā valstī 75% diagnosticēto hemoroīdu gadījumu tiek pakļauti ķirurģiskai ārstēšanai. No ķirurģiskas iejaukšanās var izvairīties, ja hemoroīdu sākotnējā stadijā sazinieties ar speciālistu.
Hemoroīdu etioloģija un patoģenēze
Galvenais hemoroīdu attīstības etioloģiskais faktors ir asinsrites disfunkcija hemoroīda vēnu uzkrājumos, kas provocē distrofiskas izmaiņas muskuļu un saistaudu struktūrās, kas nostiprina mezglus anālā kanāla iekšpusē.
Svarīgu lomu hemoroīdu attīstībā spēlē faktori, kas predisponē šai slimībai: mazkustīgs dzīvesveids, tieksme uz zarnu darbības traucējumiem (bieža caureja vai aizcietējums), pārmērīga alkohola un pikanta ēdiena lietošana.
Hemoroīdus var izraisīt arī tādas profesijas īpatnības, kurām nepieciešama ilgstoša sēdēšana (piloti, autovadītāji un citi). Papildus šiem faktoriem šīs slimības attīstību var izraisīt noteikti sporta veidi (svarcelšana, zirgu izjādes, riteņbraukšana).
Sieviešu populācijā hemoroīdi diezgan bieži ir grūtniecības un dzemdību sekas.
Hemoroīdu klasifikācija un simptomi
Diagnozes noteikšanas procesā speciālisti izmanto hemoroīdu klasifikāciju attiecībā uz patoloģiskā procesa lokalizāciju. Saskaņā ar šo klasifikāciju ir trīs hemoroīdu formas: ārējais (ārējais), iekšējais un kombinācijas (jauktā forma). Bieži iekšējie hemoroīdi rodas iekšējo taisnās zarnas hemoroīda pinumu paplašināšanās rezultātā, un ārējie hemoroīdi galvenokārt veidojas no tūpļa zemādas vēnu pinuma. Hemoroīdu kombinētā forma nozīmē iekšējo un ārējo hemoroīdu klātbūtni.
Iekšējie hemoroīdi
Neskatoties uz iedibināto stereotipu par pašmāju medicīnu proktoloģijas jomā, lielākā daļa ārvalstu speciālistu uzskata, ka iekšējie hemoroīdi ir nepieciešams nosacījums hemoroīda diagnozes noteikšanai; pamatojoties uz šādiem apsvērumiem, ārvalstu medicīnas praksē nav izolētu ārējo hemoroīdu koncepcijas. Tāpēc atsevišķus hemoroīdus sauc par "ādas zīmēm" vai "anālās fimbrijām".
Kombinētie hemoroīdi
Kombinētie hemoroīdi attīstās, kad iekšējie hemoroīda pinumi izplatās ārpus anālā kanāla un saplūst ar sapenveida vēnām. Šie jēdzieni ir diezgan saprātīgi un moderni, taču šobrīd tie nav vispārpieņemti.
Pēc kursa rakstura izšķir akūtus un hroniskus hemoroīdus, kas faktiski ir vienas slimības stadijas.
Hemoroīdu klīniskā aina ir parādīta četros posmos:
- Pirmais hemoroīdu posms nozīmē asiņainu izdalījumu klātbūtni no tūpļa, kam ir raksturīga sarkana krāsa un periodiskas izpausmes;
- Hemoroīdu II stadijai raksturīgs hemoroīdu prolapss un to pašsamazināšanās. Asiņošana ne vienmēr notiek;
- Par hemoroīdu trešās stadijas progresu liecina šādas pazīmes: prolapsētu hemoroīdu klātbūtne, ko nevar samazināt paši; to samazināšana jāveic manuāli. Asiņošana var arī būt vai nebūt;
- IV stadijā prolapsētu hemoroīdu pārvietošana kļūst neiespējama.
Hemoroīdu simptomi
Hemoroīdu simptomi ir atkarīgi no to formas. Akūtu hemoroīdu gadījumā klīniskā pazīme ir ārējo hemoroīdu tromboze vai iekšējo trombozēto mezglu prolapss.
Hemoroīdu trombozes procesā tie ievērojami palielinās, un pacients sajūt diezgan intensīvu proktalģiju (sāpes tūpļa rajonā), kas pastiprinās ar defekāciju.
Galvenās hronisko hemoroīdu klīniskās izpausmes ir: dedzināšana un nieze perianālajā zonā, epizodiski asiņošana no tūpļa, periodisks hemoroīdu prolapss. Ar vaļīgu anālā sfinktera aizvēršanos un biežu hemoroīdu prolapsu no tūpļa var parādīties caurspīdīgi gļotādas izdalījumi.
Ļoti izplatīts hemoroīdu simptoms ir asiņošana no tūpļa. 10% pasaules iedzīvotāju periodiski piedzīvo asiņošanu no tūpļa, 70-80% izmeklēto pacientu ar šādu sūdzību atklājas hemoroīdi. Diemžēl lielākā daļa cilvēku ar šādiem simptomiem nevēršas pēc palīdzības pie ārsta, jo asinsizplūdumi ir niecīgi un periodiski, kas paši palielina draudus viņu veselībai, jo hemoroīdu agrīnā stadijā ir iespēja izvairīties no ķirurģiskas iejaukšanās. Daži pacienti kautrējas apmeklēt proktologu vai baidās no izmeklēšanas metodēm.
Parasti asiņošana rodas zarnu kustības laikā. Tās var būt asiņu pēdas uz papīra vai koši asiņu šļakatas sasprindzinājuma laikā. Asinis var izdalīties arī izkārnījumos tumšu recekļu veidā, ja tās paliek taisnajā zarnā pēc iepriekšējās zarnu kustības.
Hronisku hemoroīdu simptomi
Hronisku hemoroīdu formu ar ilgstošiem iekšējiem hemoroīdiem raksturo šo mezglu prolapss uz āru. Sākotnēji mezglu prolapss rodas pēc defekācijas vai sasprindzinājuma. Slimībai progresējot, mezgli var izkrist pat šķaudot vai klepojot, pārstāt ievilkties paši, un ir nepieciešama manuāla samazināšana. Ja nav ārstēšanas, manuāla samazināšana nav iespējama, un mezglu prolapss kļūst pastāvīgs. Mezgli, kas izkrīt, ir pakļauti trombozei un rada smagu diskomfortu pacientam.
Bieži hemoroīdu klīniskā pazīme ir tūpļa nieze, kuras cēlonis ir pastāvīgs tūpļa ādas kairinājums ar izdalījumiem.
Hemoroīdu diagnostika
Hemoroīdu diagnostika ir diezgan vienkārša un sastāv no vairākām procedūrām. Pēc pacienta slimības vēstures savākšanas ārsts veic proktoloģisko izmeklēšanu. Šo izmeklēšanu var veikt dažādās pacienta pozās – guļus uz kreisā sāna, uz muguras, kā ginekoloģiskā krēslā, vai ceļgala-elkoņa stāvoklī. Visbiežāk priekšroka tiek dota pozai, kas guļ uz kreisā sāna, jo tā ir pacientam ērtākā, taču dažādiem izmeklējuma mērķiem ārsts var ieteikt dažādas pozas.
Perianālās zonas pārbaude
Proktoloģiskās izmeklēšanas sākumā pacienta sēžamvieta tiek rūpīgi izkliedēta, ārsts miera un sasprindzinājuma stāvoklī apskata perianālo zonu. Šajā gadījumā ir iespējams identificēt prolapsus un ārējos hemoroīdus, tūpļa ādas bojājumus, čūlas un anālās plaisas. Pēc izmeklēšanas tiek veikta perianālās zonas palpācijas pārbaude, kas ļauj identificēt sāpju un iekaisuma plombu vietas.
Pirkstu pārbaude
Ļoti svarīgs proktoloģiskās diagnostikas posms ir taisnās zarnas digitālā izmeklēšana. Šī pētījuma process neprasa izmantot īpašu instrumentālo aprīkojumu un šķiet diezgan vienkāršs. Bet, neskatoties uz izpildes vienkāršību, šāda veida pārbaude ir ļoti informatīva. Digitālā izmeklēšana ļauj iegūt informāciju par taisnās zarnas un tūpļa sieniņu stāvokli, jaunveidojumu vai hemoroīdu esamību, muskuļu tonusu, iegurņa dobumu un blakus esošajiem orgāniem (prostata, dzemde). Apmēram 80-90% datu, kas iegūti no digitālās pārbaudes, ir pilnībā salīdzināmi ar turpmāko instrumentālo pētījumu rezultātiem.
Anoskopija
Lai apstiprinātu iepriekš minēto pētījumu laikā iegūtos datus, pacientam ieteicams veikt anoskopiju. Anoskopija ir anālā kanāla izmeklēšana un informatīvākā hemoroīdu diagnostikas metode, ko veic, izmantojot speciālas dažāda dizaina caurules. Anoskops ir izgatavots nelielas caurules formā, kuras garums ir 8-12 cm, aprīkots ar spilgta apgaismojuma avotu. Anoskopi var būt vienreizlietojami vai atkārtoti lietojami, ar slīpu vai taisnu galu, un tiem var būt arī sānu logs apskatei.
Anoskopu izmanto ne tikai diagnostikas procesā, tas ir arī daudzu ķirurģisku iejaukšanos neatņemama sastāvdaļa. Anoskopijas laikā var noteikt iekšējo hemoroīdu izmēru, skaitu un lokalizāciju, to izmaiņas (iekaisumus, asiņošanu, eroziju), kā arī novērtēt mobilitāti un prolapsa pakāpi.
Sigmoidoskopija
Lai veiktu precīzu diagnozi un identificētu vienlaicīgas taisnās un resnās zarnas patoloģijas (polipi, audzēji, čūlaini bojājumi, dažādas kolīta formas, divertikulas), pacientam jāveic sigmoidoskopija (stingrā sigmoidoskopija). Šī izmeklēšanas metode ļauj pilnībā izmeklēt taisno zarnu un daļu sigmoidās resnās zarnas (20-30 cm).
Diferenciāldiagnoze
Svarīgs posms hemoroīdu diagnostikā ir diferenciāldiagnoze, kuras mērķis ir izslēgt citas slimības, kuru klīniskās izpausmes ir līdzīgas hemoroīdiem. Šādas patoloģijas ietver:
- anālais vēzis;
- resnās un taisnās zarnas vēzis;
- anālās plaisas akūta un hroniska forma;
- taisnās zarnas audzēji;
- taisnās zarnas fistulas;
- taisnās zarnas prolapss;
- Krona slimība;
- nespecifisks čūlainais kolīts;
- proktīts (pēc infekcijas, starojuma utt.);
- vientuļa taisnās zarnas čūla;
- endometrioze;
- hipertrofētu anālo papilu prolapss.
Diferenciāldiagnozes nolūkos ārsts var nozīmēt vairākus papildu pētījumus (irrigogrāfija, kolonoskopija, ultraskaņa, CT).
Hemoroīdu ārstēšana
Hemoroīdu ārstēšanas metodes ir atkarīgas no slimības pakāpes un vienlaicīgu patoloģiju klātbūtnes. Hemoroīdu sākotnējā stadijā bieži pietiek ar konservatīvu terapiju. Tāpat hemoroīdu pirmajā stadijā izārstēt ir iespējams ar skleroterapijas vai elektrokoagulācijas palīdzību. Otrajai un trešajai hemoroīdu stadijai vēlams uzlikt ligatūras (liegēšana ar lateksa gredzeniem vai šuvju nosiešana). Hemoroīdu trešās stadijas gadījumā Longo transanālās rezekcijas tehnika tiek uzskatīta par produktīvu ārstēšanas metodi. Hemorrhoidektomija (ķirurģiska hemoroīdu izgriešana) ir indikācija hemoroīdu ceturtajai stadijai. Akūtā slimības periodā ir indicēta tikai konservatīva terapija.
Konservatīvs ārstēšanas veids
Konservatīvā hemoroīdu ārstēšana ir vērsta uz klīnisko izpausmju likvidēšanu vai atvieglošanu un akūtā procesa mazināšanu. Šajā ārstēšanas posmā pacientam tiek noteikts uzturs, lai normalizētu izkārnījumus. Dažos gadījumos ieteicams lietot caurejas līdzekļus. Pacientam tiek nozīmēti arī medikamenti, kas palīdz stiprināt vēnu sienas. Konservatīvo hemoroīdu ārstēšanas metožu kompleksā ietilpst ziežu un taisnās zarnas svecīšu izrakstīšana ar pretsāpju, dziedinošu, pretiekaisuma, lokālo asinsriti uzlabojošu un hemostatisko efektu.
Smagas asiņošanas gadījumā pacientam var nozīmēt pastiprinātus hemostatiskos līdzekļus.
Iekšējo un ārējo hemoroīdu ārstēšana vēlākos posmos
Pacientiem ar 2., 3. un 4. stadiju jāapzinās, ka konservatīvā ārstēšana ir īslaicīga un jebkurā gadījumā tai būs nepieciešamas efektīvākas procedūras un ķirurģiskas iejaukšanās.
Veicot vēlākos posmos, hemoroīdu izņemšana ietver hemoroīdu izņemšanu, kuras laikā tiek veikta pilnīga venozo pinumu izgriešana, kas novērš recidīvu iespējamību.
Vairumā gadījumu hemoroīdiem nav nepieciešama ārkārtas iejaukšanās (izņemot smagu asiņošanu ar smagu anēmiju), tāpēc pacientam ir tiesības patstāvīgi izvēlēties kādu no ārsta piedāvātajām ārstēšanas metodēm. Tikai ārsts pēc pārbaudes var noteikt, kā ārstēt hemoroīdus vienā vai otrā stadijā. Tā kā hemoroīdi rada daudz nepatikšanas un pastāvīgu diskomfortu, tā simptomi ir nepatīkami un sāpīgi, pacienti bieži vien labprāt piekrīt atbrīvoties no šīs slimības ar radikālu ārstēšanas metožu palīdzību. Cenas hemoroīdu ārstēšanai specializētajās klīnikās ir atkarīgas arī no procesa progresēšanas, tāpēc pacientam vislabākais variants ir hemoroīdu ārstēšana uzreiz pēc diagnozes noteikšanas.
Šīs slimības prognoze ir atkarīga no tās stadijas, taču gandrīz visos gadījumos tā ir labvēlīga.
Hemoroīdu profilakse
Hemoroīdu profilakses pamats ir tādu faktoru novēršana vai likvidēšana, kas izraisa asinsrites traucējumus taisnās zarnas traukos, kā arī gremošanas trakta normalizēšana.
Ir svarīgi savlaicīgi ārstēt slimības, kuru klīniskās izpausmes var būt caureja un aizcietējums, kā arī normalizēt un racionalizēt uzturu.
Lai novērstu hemoroīdus, regulāri jāveic higiēnas procedūras, rūpīgi jāiztīra tūpļa pēc defekācijas, jālieto mīksta veida papīrs, ja nepieciešams, jāatsakās no tualetes papīra un tualetes tūpļa, mazgājot ar ūdeni istabas temperatūrā.
Cilvēkiem, kuri piekopj mazkustīgu dzīvesveidu, ikdienas rutīnā jāiekļauj fiziskie vingrinājumi un vairāk jāstaigā. Kad parādās pirmie hemoroīda simptomi, jums vajadzētu izvairīties no smagas fiziskās slodzes.